|
Šā gada 27. augustā tika dots starts tradicionālajām kalnu maratonam "The North Face Ultra-Trail Du Mont-Blanc"
Zem šī maratona nosaukuma slēpjas četras dažādas distances ar dažādiem nosaukumiem:
UTMB® (Ultra-Trail du Mont-Blanc) 166km
CCC® (Courmayeur-Champex-Chamonix) 98km
TDS (Sur les Traces des Ducs de Savoie)111km
PTL : départ donné le244km komandā jāskrien trīs cilvēkiem.

Šogad lielas korekcijas sacīkstē ienesa laikapstkļī, jo garā distance tika pārtraukta pēc 30Km drošības apsvērumu dēļ, lielā lietus un miglas pēc.
Šogad no Latvijas stratēja vairāki sportisti, bet visveiksmīgāk klājās Igoram Kazakevičam. Tad nu ielūkojoties portala Draugiem.lv Igora dienasgrāmatā ir izlasāms viņa sajutas un emocijas par šo pasākumu:
Igors bija tik laipns un ļāva pārpublicēt, ar piebildi:" Nekādu noslēpumu jau te neesot"
Pamodos, kā parasti, īsi pēc pieciem. Sāku gatavoties kam nozīmīgam, jau biju pat piemirsis, kā tas ir ... dzērieni, apgērbs, leikoplasti, sildoshā smēre.
Paēdu zupiņu ar šķiņķi un kruasānu.
Pusastoņos bija jau jādodās ārā no viesnīcas.
Jā, laikam ar to vajadzēja sākt ... biju Francijā un gatavojos skrājienam apkārt Mont-Blana kalnu grēdai. Starts 10.00 Kūrmajoorā (Courmayeur), Itaalija, tad uz Šveici, tālāk Franciju, finishs Shamonii(Chamonix). 98,5 km gaisa līnija, 5600m kāpums un 5800m jāskrien lejā. Vairāk nekā 2000 dalībnieku.
Aizdevos līdz vienam kalnu pacēlājam, lai iepazītos ar laika prognozi - nekas spīdoš (cik nu es tos dažus vārdus sapratu) - lietus, vakarā stiprs lietus, pērkona negais ...
Shamonii (Chamonix), kas ir 4 km no viesnīcas, bija noorganizēti autobusi, kas aizveda dalībniekus cauri Mont-Blaana tunelim, kas nemaz nav Mont-Blaana tunelis (tunelis ir zem blakus esosha kalna Eigii-dju-Midii (Aiguille du Midi)). Tunelis ir 11km garš. Katram auto ir jāietur distance - 150m un jābrauc 50-70 km/h.
īsi pēc astoņiem jau esmu Itālijā. 1200m augstumā esošā pilsēta ir diezgan liela dūmakā. Liekas, mākonis ir uzkāries virs pilsētas. Autobuss aizveda mūs uz kaut kādu stāvlaukumu, lai gan nobraucām diezgan tuvu startam garām - jāvelkās kalnā augšā - iesildīšanās jau vajadzīga ...
bariem cilvēki gāja uz centra virzienu - vai nu sportiskās drēbēs , vai arī līdzjutēji.
Mazās ieliņas bija piepildītas, troksnis visapkaart - tāda bišu stropa sajūta. Galvā kaut kas dunēja un pats nesapratu, kur es esmu un ko daru.
Līdz startam 50 minūtes. Noskaidroju, kurā virzienā būs starts, tad nostājos kādus 5-6 metrus no starta līnijas un gaidīju (aizņēmu vietu). Cilvēku kļuva arvien vairāk un vairāk. Īsi pirms starta visi tika brīdināti par sliktajiem laika apstākļiem, lai gan katrs pats jau juta, ka līst ... Tika atskaņotas Šveices, Francijas un Itālijas himnas - pēdējās 2 uz tāda pacēluma fona, ka masas līdzi jau dungoja - ir jau arī foršas un uzmundrinošas tās himnas Francijai un Itālijai...
tad kaut kā pārāk daudz cilvēku bija pirms starta līnijas un visiem vajadzēja par 5 soliem atkāpties, tad nu es jau biju diezgan patālu ... starts nekāds - savas 40 sekundes nomīņājos un līdz sarta līnijai netiku, bet nu gan jau kaut kā - distance gara ...
Nolēmu nekur nesteigties un iesākt lēnām. Saku jau iepriekš - kaut kā nesanāca ... iesāku daudz par ātru - bara instinkts. Kaut kā nēsmu radis startēt tādās masās.
Sākumā arī diezgan saraustīti sanāca skriet, jo ik pa laikam kāds bija jāapdzen, bet , sākoties kalniem, taciņas bija šauras.
Pēc kādiem 14 km, kad jau biju gandrīz 2580m augstā kalnā, kādu minūti, divas bija krusa - tāds forš brāziens sejā, ka maz nelikās !
Tā nu dzinu vienu pēc otra un lēnām virzījos uz augšu. Sāka saulīte spīdēt, vajadzēja izģērbties un, protams, gribējās dzert. Kontrolpunktos varēja paņemt ūdeni. Vienā kontrolpunktā man nedeva ūdeni - vairāk man nepienākoties ... tāda dusma parāva !!! Pēc tam sekoja plīsiens, kādu stundu vēl iedzinu citus, tad ... no 13. vietas atkritu uz 24. Lija lietus, brīžiem gāza, tuvojās vakars ... un es kaut kaa atkopos. Sāku ašāk rikšot. Iespējams, noticēju, ka es to varu un vairs nav tālu - vien 2 kalni jāpārvar. Treniņā to jau biju vairākkārt veicis.
Sākumā es uz sevi dusmojos , kāpēc es tik daudz iekrāvu savā mugursomā un vēl jostas somiņā - stiepu kā ērzelis, citiem pat puse no tā nebija (dažiem bija palīdzība - padeva dzērienus, apģērbu, lai pārģērbtos utt.). 3,5 stundās pirms finiša biju priecīgs, ka man vēl bija kas sauss, ko uzvilkt mugurā un kas nelaiž ūdeni cauri - gorotex. Pēdējās 4 stundas sanāca ar lampu skriet.
To posmu es zināju no galvas, man tā likās, jo treniņos biju izskrējis to kalnu - zināju, ka pa tumsu būs jāskrien, pat 2 reizes ar lukturi skrēju. Treniņā brīvi pa 2 stundām augšaa un otraa pusē lejā, bet te ... lietus, nogurums, uagšā vēl migla tāda , ka tālāk par apaviem neko neredzēju ... 2.38 - nav jau slikti, bet ... tas ir krietni sliktāk ... vienā brīdī uzskrēju virsū akmenim, rezultātā tagad 3 nagi zili - negaidīju, ka migla būs tik pēkšņi aiz līkuma. Citā vietā vajadzēja būt mazam strautiņam, kam es parasti lecu pāri kā nebijušam ... pusvienpadsmitos vakarā bridu kādus 10 metrus līdz ceļiem ūdenī. Kalna galā kontrolpunktu pamanīju tikai 4 solu attālumā, lai gan ... gan man, gan kontrolieriem bija lampas pie pierēm. Ezītis miglā, nekas cits tur nebija !
tad no kalna lejā gāja jau labāk - jo zemāk, jo labāka redzamība un arī labāks ceļš. Kaut kaa sanāca pēdējos 2-3km noskriet 3 dalībniekus - bēru riktīgi pa pederi (vispār jau gribēju no viena aizlaisties, bet tad noķēru vēl 2 ...) tad nu beigaas 19. vieta ar diezgan pieklāīigu rezultātu, ko es pat necerēju. Gribējās kaut kur starp pusnakti un vieniem būt finišā. Veiksmes gadījumaa cerēju uz pirmo desmitnieku, bet bet biju 23.45 galā (13 stundas un 45 min. pavadītas ceļā).
Finišā pēdējos 100m nosoļoju - tīri publikai, kas bija ļoti atsaucīga, neskatoties uz dranķīgo laiku.

Neliela skrobīte tomēr ir - gadu iepriekš ar tšdu rezultštu būtu bijis desmitniekaa. Bet man vismaz ļāva skriet un finišēt. Citiem skrējējiem, kas bija pieteikušies citām distancēm pat to neļāva . Droši vien ir drausmīga sajūta - atbrauc un Tevi sūta mājās, nē šogad nekā nebūs, jo lietus līst ... 110 japāņi, vesels bars amerikāņu ... atkulties uz Alpiem, lai izmirktu.
Nē, tur ir sava romantika. Es tur biju, es to izbaudīju un man pat patika !
p.s. agrāk vīrieši gāja medībās, dzīve piespēlēja vissadus pārbaudījumus – vīrieši spēja sevi gana apliecinaat, tagad ... ej, nu sazin, ko es vēl izdomāšu !!!
:)
Pēc kāda neilga laika būs piejama plašāka interviaj ar Igoru un pārējiem dalībniekiem.
|